LB apsveikums Jaunajā gadā

 „Stāvi stipri, strādā droši!”

LB simbols – ozola vainags, saules un Laimas simbols aicina latviešus skatīt Brastiņu Ernesta pravietojumu 1938. gadā par labu latviešiem:

„Visus šos divdesmit gadus nekas nav sistemātiski darīts, lai paceltu latviešu tautas vērtības apziņu latviešos. Ja viss paliek pa vecam, tad latviešiem nav izredzes pastāvēt kā tautai starp tautām, ja nelaimes gadījumā nāktos zaudēt valsti.

Ar valsts bojāeju (1940. g.) iznīktu latvieši kā tauta.

Bet tas nedrīkst notikt!

Mums vajag spēt desmitiem reižu atjaunot savu valsti, ja tas būtu vajadzīgs. Bet, lai tas būtu iespējams, pašai tautai jābūt neiznīkstošai. Tikai ar nacionālo lepnumu un apziņu, nacionālai politikai pastāvot, pastāvēs mūžīga latviešu tauta, kuru neskars jautājums: būt vai nebūt?

Tautiskā ideja ir tā varenā jaunā diždoma.

Nav nevienas citas idejas, kas spētu sacensties ar to!

Mūsu Tēvzemē nevar būt neviena cita vadošā ideja, kā vien latviešu tautas ideja!

Šodien tautiskums prasa zināšanu pārvērtēšanu darbībā. Nacionālā ideja prasa īpašus cilvēkus – svētozoliem līdzīgus ļaudis! Šajā garīgā kustībā viss tiek līdzināts pēc augstākā, nevis vidējā, kā demokrātijā vai zemākā, kā komunismā.

Šajos laikos idejas, cilvēks un dzīve stāv katrs par sevi, un tas ir tas briesmīgākais...

Bet vēsture negaida pakaļpalikušos, citas tautas mūsu dēļ neskatīsies atpakaļ, tās ies savu ceļu arī bez mums. Citas tautas zina, ka kosmopolīts un internacionālists ir tapis jau tautas dzīvei lieks cilvēks.

Tautiskos ideālos latvietim vienmēr jāredz savas dzīves piepildījums.

Tā rasies raksturi, kas būs godīgi, izturīgi un neatlaidīgi.

Tie uzņemsies un laimīgi vedīs mūsu tautu pretī cieņas pilnai un varbūt pat laimīgākai nākotnei!”

Laimi, panākumus un jaunas uzvaras vēlot Jaunajā gadā!

LB runasvīru-delegātu sapulces vārdā.

Aicinājums latviešiem

Tēvzemē un pasaulē

Uz saderīgu latviešu kopdarbību latviešu biedrībās un organizācijās Latvijā, Eiropā, Amerikā, Austrālijā un Āzijā!

Pasaules zemēs, kur dzīvo latvieši, saule nekad nenoriet. Tikai saderīgā mūsu tautas kopdarbā piepildīsies mūžsenais: Dievs, dod mūsu Tēvuzemei ziedu laikus piedzīvot!

Gādāsim, lai simts gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas un brīvības izcīnīšanas pasaulē labākā dzīves telpa latviešiem kļūtu mūsu Tēvzeme.

Vēl 2013. gadā nevaram būt kopā Daugavas abos krastos, jo sovjetu „svešais cirvis cērt un cērt” tik nežēlīgi, ka tauta izmirst, lai izdzīvotu ģimene, latvieši spiesti bēgt no Tēvzemes.

Joprojām tautai naidīgā pretvara apzināti ar tīšu nodomu veic ļaunprātīgus nodarījumus, ar nozieguma pazīmēm, pret latviešu tautu.

 No 1940. gada PSRS okupācijas varas augstāko iestāžu „Tautas Saeima” un LPSR AP,

no 1990. g. līdz 1993. g. pēc AP un tās instrukcijām izveidotās iestādes, neatkarīgi no to nosaukuma, atrodas ārpus pamatlikuma, jo neatbilst LR Satversmei (likumdošanas 64. p. un preambula), līdz ar to viņu pieņemtie lēmumi un „tiesību akti” nav spēkā no pieņemšanas brīža.

No 1940. gada vismaz 500 000 latviešu zaudējuši savu dzīvību un veselību, tautai nodarītie zaudējumi pārsniedz 500 miljardu latu, bet „svešais cirvis cērt un cērt...” un „latvju zeme vaļā stāv” kā asiņojoša brūce.

LPSR AP antikonstitucionāli izveidotās institūcijās vēl 2013. gadā godprātīgiem un pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, jebkuram patriotiskam latvietim neiespējami pieņemt konstitucionālus – LR 1922. g. Satversmei atbilstošus lēmumus un pārvaldīt Latviju Satversmē noteiktā kārtībā.

Tādēļ aicinām:                      

1. Ievēlēt konstitucionālu LR Saeimu Satversmes sapulcē pieņemtā likuma "Par Saeimas vēlēšanām" kārtībā.

2. Ja sovjetu režīma balsta – Latvijas okupantu ietekmē turpinātos LR Satversmes pārkāpumi,

ņemot vērā, ka pēc ilgstošas okupācijas nav izpildāms Satversmes 17. pants absolūtā konstitucionālā atrisinājumā jāievēl Satversmes Sapulce visu 1922. g. LR Satversmes pārkāpumu novēršanai un zaudējumu atgūšanai.

Pie Latvijas tautas nepiederošas personas, kas no 1940. gada iebrukušas un okupējušas Latviju: PSRS sarkanarmijas sastāvā un demobilizēti virsnieki kā PSKP KGB režīma aģenti, īstenais, pārliecinātākais sovjetu avangards, kas atbilst starptautiskās konvencijās atzītam okupantu statusam, kas atrodas Latvijā ārpus pamatlikuma, visrupjākā un ciniskākā veidā iejaucās valsts iekšējās lietās.

Ļaunprātīgā cerībā kļūt par Latvijas pilsoņiem, par Latvijas tautu un viltīgā ticībā, ka latviešu tautu atkal izdosies piemānīt kā līdzīgos precedentos 13. gs. un 20. gs..

Ar latviešu skaidro pasaules redzējumu – dzīvesziņu;

savā identitātē, mentalitātē ar veselo saprātu neaptveramo:

ar zemisko viltu un visrupjākajiem māņiem kā arī visprastāko apkrāpšanu, divreiz okupantiem cietsirdīgā ļaunprātībā tas ir izdevies:

13. gadsimtā Visapbrīnojamākās simtgadu cīņas visā Eiropas vēsturē. Āriešu pirmtautai, ko toreiz raksturo kā vismiermīlīgāko tautu (pacatum hominum gentes), jānomaina arkls pret zobenu, jo iebruka okupanti no visas Eiropas. Tiesiskie pamati bija nesatricināmi, militārā atbilde bija skarba. Pirmajiem iekarotājiem āriešu vadonis: „Mūs un visas šīs valstis, kas aiz mums, pārvalda viens likums. Tu, kas esi nācis citāda likuma vārdā, atradīsi nāvi, ja šonakt neaizbēgsi atpakaļ!”. Svešais to nedarīja – otrā dienā krita septiņu šķēpu caurdurts.

Ar atsevišķām spēcīgām karaspēka vienībām slavenās lielkaujās uz zemes un jūrā tauta uzvarēja iebrucējus:

Zemgalieši atvaira un absolūti sakauj iebrūkošo krievu karapūļus. Iebrucējiem 9 000 kritušo.

Kuršu karalistes flote stingri kontrolē savu Baltijas jūras krastu, jūras kaujās uzvarot tikpat  slavenos Vikingus.

Absolūtas uzvaras baltu apvienotiem pulkiem Saules un Durbes lielkaujās, kur okupantu karaspēks faktiski tiek iznīcināts.

Tā vietā lai nekavējoties sodītu visus okupantus vai vismaz aiztriektu uz mūžīgiem laikiem ārā no Tēvzemes, notiek kaut kas neticams: tiek atstāti neskarti pāris simtu okupantu, kuru rokās tobrīd netiek saskatīti ieroči.

Okupanti zemiski un slepkavīgi pārkāpj visus līgumus, ieskaitot kuršu karaļa Lameika – Romas līgumu... „latvju zeme vaļā stāv”... kā asiņojoša brūce.

Okupanti uzkrāj papildspēkus, pavairojās kā žurkas, kā mēris mērdē visu tautu visā Tēvzemē. Sekas šausminošas: genocīdā turpmākos 7 gadsimtos dažādas okupantu varzas iznīcina 7 miljonus* zemgaļu, latgaļu, kuršu, sēļu un līvu. Vairākas tautības iznīcina totāli: apkauj neapbruņotus cilvēkus, aplaupa, mērdē visus badā un slimībās, spīdzina līdz nāvei un dzīvus cilvēkus sadedzina sārtos.

20. gadsimtā pirmajā iespējā pēc 700 gadiem pret okupantiem krātajā naidā, nežēlojot savas asinis, latvju strēlnieki ar mūžības skartu pasaules slavu cīnās pret Tēvzemē iebrukušajiem okupantiem – vācu armiju un sagrauj arī otru okupantu Krievijas cara impērijas izlases karaspēku, uzvaru vaiņagojot Jāņu naktī pārņemot Maskavu un Kremli.

Latvieši nodibina savu valsti, latvieši brīvības cīņās uzvar visu okupantu karaspēku un savā absolūtā kontrolē pārņem visu savu valsti.

Un tad precīzi atkārtojās 13. gs. nelaimīgā latviešu attieksme pret okupantiem. Tā vietā, lai tiesātu visus okupantus, atgūtu daļu no tautas zaudējumiem, jo okupanti veselās dzimtās vairākās paaudzēs ir iznīcinājuši un tādēļ tiem jāatbild par 7 miljoniem latviešu dzīvībām, kas iznīcinātas šaušalīgā genocīdā pret latviešu tautu, okupantiem atstāj visu latviešiem nolaupīto. Pat neizraida okupantus no Latvijas uz neatgriešanos. Tā visa vietā norisinās veselam saprātam neaptverams, pasaulē vēl nepieredzēts process: okupantiem un kolonistiem kā balvu par asiņaino postu un genocīdu pret latviešu tautu.... piešķir latviešu valsts pilsonību. Brīvību izcīnījusī armija klusu ciešot piekrīt...., jo tobrīd neredz palikušo 250 000 okupantu rokās ieročus! Lai paglābtu tautu no briesmām, protestē tikai latviešu nacionālās organizācijas - Latvju nacionālistu klubs, Ugunskrusts, Pērkoņkrusts, no kuriem aktīvākos Tēvzemes un latviešu tautas aizstāvjus arestē.... okupantu vietā!

Vēlāk, pēc dažiem gadiem okupanti vairs nešķiro: gan tiesnešus, gan notiesātos patriotus spīdzina un nošauj, dzīvajos palikušos izsūta nomirt Sibīrijā...

Paliek tikai vienīgais 1922. g. LR Satversmē iekļautais jēdziens: „Latvijas tauta”, kuru ļoti sarežģīti izskaidrot nacionāli domājošo latviešu dzīves telpā:

Latvijas tauta ir latvieši, kas 1918. g. 18. novembrī nodibināja savu valsti, nosaucot savas tautas un Tēvzemes vārdā par Latviju. Latviešu tautas priekšstāvji 1919. g. Pavalstniecības likuma kārtībā piešķīra pilsoņu tiesības arī citu tautību personām, kas līdz 1940. g. dzīvoja Latvijā un bija atbilstošas Pavalstniecības likumā noteiktam statusam un savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē 1922. gadā sev nolemtai valsts Satversmei.

73 gadus Latvijā nepastāv konstitucionāla likumdevēja institūcija, kam būtu tiesības izlemt juridiski politisko jēdzienu „Latvijas tauta”, kam būtu tiesības kaut burtu 1922. g. LR Satversmē izmainīt.

1940. gadā, nodevīgi un zemiski pārkāpjot 1920. gadā uz mūžīgiem laikiem noslēgto Miera līgumu, slepenā un slepkavīgā nakts iebrukumā Latvijas robežsardzē PSRS sarkanarmija okupēja Latvijas valsti. Atkal latviešu tautai tika uzspiesta karošana abos impēriju karaspēkos gan savās nacionālās vienībās. Ar sabiedroto atbalstu latviešu vienības uzvar lielkaujās par Berlīni, pirmās ieiet Berlīnē, par pirmo Berlīnes komandantu ieceļ visspējīgāko latviešu virsnieku.

Leģendārā latviešu divīzija savā Tēvzemē - Kurzemes cietoksnī - uzvar 6 lielkaujās. PSRS piespiesta koncentrēt Kurzemē milzīgu karaspēku un kara floti Baltijas jūrā. Staļina plāni par visas Eiropas iekarošanu tiek izjaukti. Latviešu karavīri izglābj dažas Eiropas valstis no PSRS okupācijas, arī tūkstošiem latviešu paspēj izvairīties no okupācijas režīma un mokpilnas nāves. Kurzeme paliek kā vienīgā zeme, ko PSRS nespēj iekarot tiešos triecienos.

Latvijas tauta paliek kā vienīgā nācija, kuras karavīri 2. Pasaules karā kļūst par divkārtējiem uzvarētājiem.

Bet drīz piepildās latviešu ģenerāļa paredzējums: „Vīri, baudiet karu, miers būs briesmīgs!”

Lielvaru līgumi latviešiem atņem nosargāto Kurzemi un visu valsti. Latvju karavīru dubultuzvaru nomaina pret jauniem traģiskiem zaudējumiem – 50 gadus PSRS okupācijas režīmā. Par pasaulslavenām uzvarām mokpilna nāve mūžīgā ieslodzījumā „sovjetu gulāgos”.

Tagad 2013. gadā, kad lielvaru līgumos jau 23 gadus Latvijā paredzēta demokrātija un iespējama brīvības atgūšana, vairāk kā 500 000 PSRS, tagad Krievijas impērijas piederīgie okupanti traucē Latvijas valsts atjaunošanu 1922. g. LR Satversmes kārtībā. Okupantu vadība tīko uz pilsonības „piešķiršanu naturalizācijas un integrācijas ceļā”, lai pilnīgi un neierobežoti noturētu varu ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā.

 

L a t v i e š i , vai atkal uz 700 gadiem zaudēsim brīvību!?

Mūsu pienākums ir gādāt, lai sākot ar 2014. gadu izbeigtu LR Satversmes

13 rupjos pārkāpumus ar valsts nozieguma pazīmēm, ieskaitot valsts nozagšanu – 1., 2., 3., 5., 6., 7., 9., 40., 64., 79., 82., 84., 86 pantus kā arī 24 „maigos, lienošos pārkāpumus”, ko sadarbībā ar okupantiem pieļauj daži sovjetu kalpi. Neatkarīgi no totālas dezinformācijas, atsevišķiem māņiem un pat smagiem triecieniem, Latvijas valsts 95. gadadienā paziņojam, ka nekad vairs nevienai svešvarai neizdosies piemānīt visu latviešu tautu.

Gadu tūkstošos izveidojies latviešu pasaules uzskats – dzīvesziņa;

„Latviešu Biedrības” statūti un mērķu skaidrība, tradīcijas un darbs trijos gadsimtos;

1918. gada 18. novembra Latvijas valsts pamatlikums uzliek mums pienākumu

„stāvēt stipri un strādāt droši!”,

lai atbildīgi izpildītu 1922. g. LR Satversmi, tās „burtu un garu” par latviešu tautas tiesībām uz savu valsti savā Tēvzemē.

Tad "pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz!"

                                                      Jānis Ruģēns

Ar latvieša cienīgu dzīvi no 2014. gada un laimīgāku nākotni uz 2018. gadu!      

   *No LB arhīva

Lejuplādēt PDF dokumentu šeit

Aicinājums pieņemts LB valsts svētku pilnsapulcē 2013. gada 18. novembrī.

VALSTISKI VĒSTURISKS VĒSTĪJUMS

1922. gada LR Satversmes 13 rupjākie pārkāpumi un antikonstitucionālie grozījumi no 1940. g. – 2013. g.

Attēlā: Latvijas Republikas Satversmes tēvi 1920. gada 1. maijā -  Satversmes sapulces atklāšanā.

Latviešu Biedrības biedru pilnsapulces atzinumi:

1922. gada LR Satversmes

13 RUPJĀKIE PĀRKĀPUMI UN ANTIKONSTITUCIONĀLIE GROZĪJUMI

NO 1940. G. – 2013. G.

Preambula-

 Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes Sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.

LB atzinums: Latvijas tauta ir Satversmes sapulces vēlētāji, kas 1920. gadā ievēlēja savu Satversmes sapulci un nolēma sev valsts Satversmi.

Latvijas tauta ir latvieši, kas 1918. g. 18. novembrī nodibināja savu valsti, nosaucot savā un Tēvzemes vārdā – par Latviju. Latvieši aizstāvēja un nosargāja, faktiski izcīnīja, savu valsti savās Tēvzemes robežās cīņās pret okupantiem.

Latviešu tautas priekšstāvji 1919. g. pieņēma Pavalstniecības likumu un tā kārtībā sāka piešķirt pilsonību arī citu tautību personām, kas dzīvoja Latvijā līdz 1940. g. un bija atbilstošas Pavalstniecības likumā noteiktam pilsoņa statusam.

Latvijas tautas statusam pēc LR Satversmes un tās kārtībā pieņemtiem likumiem atbilst latviešu tauta un LR pilsoņu kopums līdz 1940. g., kā arī pilsoņu tiešie pēcnācēji.

No 1940. g. - PSRS karaspēka iebrukuma brīža – LR Satversmei atbilstoša likumdevēja un valsts vara nav pastāvējusi nevienu dienu un nevienam cilvēkam LR pilsonību nav bijis iespējams piešķirt.

1922. g. LR Satversme Latvijas tautai dod tiesības un uzliek pienākumu katram LR pilsonim:

1) Ievēlēt savu LR Saeimu savā Satversmē noteiktā kārtībā, atbilstoši 1922. g. Satversmes Sapulces likumam par Saeimas vēlēšanām.

Ja PSRS okupanti vai tautai naidīga pretvara aizkavēs latviešiem un pārējiem LR pilsoņiem un viņu pēcnācējiem īstenot savas tiesības un izpildīt pienākumu – LR Satversmei atbilstošas Saeimas ievēlēšanu - un ņemot vērā, ka PSRS okupācijas dēļ nav izpildāms Satversmes 17. pants -

2)    Brīvi ievēlēt savu Satversmes sapulci „Likuma par Satversmes sapulces vēlēšanām” kārtībā, lai novērstu visus Satversmes pārkāpumus un nodrošinātu LR Satversmei atbilstošas Saeimas ievēlēšanu.

Jebkura cita iestāžu darbība, ko neparedz 1922. g. Satversme un tās kārtībā pieņemtie likumi, ir antikonstitucionāla – tai nav likuma spēka no lēmuma pieņemšanas brīža vai darbības uzsākšanas brīža. 

I. Nodaļa

Vispārējie noteikumi.

1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

LB atzinums: Latvija no 1940. g.  NAV neatkarīga demokrātiska republika. No 1940. g. – PSRS iebrukuma dienas – Latviju pārvalda LR Satversmei neatbilstoša režīma vara, ko nodibināja PSRS okupācijas režīma augstākie orgāni „Tautas Saeima” un „LPSR Augstākā padome”. Režīma pastāvēšanu no 1940. g. nodrošina vairāk par 500 000 PSRS okupantu*, kas visi līdz 1990. g. bija bruņoti. 2013. gadā vairāk kā 200 000 PSRS okupantu* rīcībā atrodas ieroči (nelegālie un legālie; dienesta, apsardzes, sporta un medību; u.c.). Uz šāda fona raksti un runas par Latvijas neatkarības un demokrātijas esamību ir totāli maldinošas (maldinošai propagandai no 1990. g. iztērēti vairāk kā 400 milj. Ls*), ļaunprātīgi meli un sovjetu propaganda ar valstiska nozieguma pazīmēm.

2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

LB atzinums: Latvijas valsts suverēnā vara NEPIEDER Latvijas tautai. Latvijas teritorijā valdošās režīma varas kopumu pēc 1990. gada sastāda:

1)    Antikonstitucionālā ceļā izveidota pārvalde un represīvi orgāni PSRS okupantu bruņotais skaitliskais pārsvars;

500 000 PSRS okupantu uzturēšanai, veselības aprūpei, sanatorijām, ēkām, dzīvokļiem, zemes īpašumiem, pensijām, pabalstiem u.c. augstākās kategorijas privilēģijām okupantu apkalpošanai: TV, radio, avīzēm, žurnāliem, kultūras un atpūtas-uzdzīves iestādēm, skolām, pulciņiem, sporta celtnēm un komandām, tuvcīņu un militārām apmācībām ir iztērēti simtiem miljardu latu! Rezultātā 95 % latviešu tautas atrodas uz izdzīvošanas robežas, vairāk par 20% spiesti bēgt – emigrēt no Tēvzemes, lai apgādātu ģimenes.
Okupanti ir kontrabandisti t.sk. ar cigaretēm, degvielu, spirtu un narkotikām. Ļoti liels procents huligānu un pat bandītu. Okupantu kriminālnoziegumu atklāšanā, izmeklēšanā, iztiesāšanā un pēc tam uzturēšanā cietumos kā arī probācijā tiek iztērēti miljoniem latu; 

2)    Ar 20. gs. lielākā ekonomiskā nozieguma pazīmēm sevišķi iezīmējas sertifikātu ceļā legāli izlaupītie Latvijas īpašumi: okupantiem un kolonistiem par Latvijas okupēšanu, izlaupīšanu, latviešu iznīcināšanu kā prēmijas piešķīra sertifikātus un jo vairāk gadus okupēts un laupīts, jo vairāk prēmiju sertifikātu formā, ko atprečot prihvatizācijā;

3)    Ārzemju baņķieru absolūtā finanšu – ekonomiskā vara, kas nodrošina 95% kontroli pār pārējām varām. Kolonistu (jaunākā variantā saukti arī par „investoru”) īpašumā un valdījumā „nonākuši” vairāk par 80% no ienesīgākām nozarēm, nekustamiem īpašumiem, t.sk. vērtīgākās zemes platības. Latviešu tautas nacionālais kapitāls sarucis līdz 20%. Kolhozu un banku atņemtie īpašumi nav kompensēti, baņķieru izraisītā globālā krīze postu pastiprināja vairākkārtīgi. Svešvaru globālā vara absolūti degradējoši un graujoši ietekmē visus procesus.

Visi šie LR Satversmes pārkāpumi latviešu tautai katru dienu nodara vairāk kā Ls 2 000 000 lielu zaudējumu*. No 1940. gada latviešu tautai nodarīti vairāk kā Ls 500 miljardu lieli zaudējumi, 500 000 latviešu zaudējuši veselību un pat dzīvību.

3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme, un Zemgale.

LB atzinums: Starptautisko līgumos noteiktās robežās, konkrēti 1920.gada Miera līgumā starp Latviju un Krieviju uz mūžīgiem laikiem noteiktās Latgales teritorijas bezierunu, beznosacījumu kārtā atņemta vēl nezināma platība - Abrenes apriņķis, daļa no Alūksnes rajona Liepnas, Pededzes pagasts, Punduri. 
Pēc vēl neaprēķinātiem zaudējumiem Latvijai par sliktu izmainīta jūras teritoriālā robeža pie Kurzemes krastiem.

II. Nodaļa

Saeima.

5. Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem.

LB atzinums: Pēc LPSR instrukcijām 1993. g ievēlētais augstākais lēmējorgāns, kas Augstākās padomes instrukcijās nodēvēts arī par Saeimu, sastāv arī no Latvijas tautai nepiederošo PSRS okupantu pārstāvjiem – līdzīgi kā LPSR AP – līdz ar to tās sastāvā nav un nevar būt simts tautas priekšstāvju.

6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionelās vēlēšanās.

LB atzinums: „Tautas Saeimu” 1940. g. un 1993. gadā līdz ar to arī turpmākās vēlēšanās neievēlēja atbilstoši LR Satversmei, bet gan atbilstoši PSRS okupācijas augstākās varas instrukcijām.

Pēc 6. panta formulējuma, nosaucot īstā vārdā apšaubāmo 1993. g. procesu: „Saeimu” ievēlē antikonstitucionālās „vēlēšanās”.

7. Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kuŗš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcioneli katra apgabala vēlētāju skaitam.

LB atzinums: Katrā Latvijas vēlēšanu apgabalā vēlētāju skaitu un deputātu skaitu proporcionāli LPSR AP noteica papildinot ar PSRS okupantiem, kurus 1992. g. un 1993. g. naturalizēja LPSR AP, kas 1990. g. 4. maija deklarācijā „garantēja” visiem PSRS pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, no PSRS okupanta statusa kļūt par Latvijas tautu.

Kopš 1998. g., kad tika atcelti nepilsoņiem noteiktie naturalizācijas ierobežojumi, viņiem „tiesības” jebkurā brīdī naturalizēties, iegūt „Latvijas pilsonību” un baudīt Latvijas pilsoņa tiesības. Līdz ar to Latvijā pastāvošā antikonstitucionālā pārvalde cenšas radīt priekšnoteikumus, lai personas, kuras atbilst PSRS okupanta statusam, varētu iegūt Latvijas pilsonību un sovjetu režīms varētu turpināt valdīt, jo bez okupantu klātbūtnes antikonstitucionālā vara nenoturētos pat pāris mēnešu. 

8. Vēlēšanu tiesības ir abu dzimumu pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuŗi vēlēšanu pirmā dienā ir vecāki par divdesmit vienu gadu.

LB atzinums: Pašlaik „tiesības” vēlēt ir arī LPSR AP iestāžu integrētiem un naturalizētiem PSRS okupantiem.

Procesa precedents būtu, ja Vācijas Bundestāgu būtu tiesīgs ievēlēt Vladimirs Putins, kas dzīvoja Vācijā PSRS okupācijas specdienesta VDK uzdevumā. 

9. Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kuŗš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.

LB atzinums: Pašlaik „Saeimā” var ievēlēt katru naturalizētu PSRS okupantu.

Precedents – Vācijas Bundestāgā ievēlētu Vladimiru Putinu.

III. nodaļa

Valsts prezidents

40. Tuvākā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas Valsts Prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod šādu svinīgu solījumu: „Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas.

LB atzinums: Visi „valsts prezidenti” no 1993. gada pārkāpuši zvērestu: „Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam (nevis PSRS okupantu labumam). Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus.”

Vienīgi Valdis Zatlers „turēja svētu un ievēroja Satversmi” tikai vienu dienu – ar rīkojumu nr. 2 atlaida antikonstitucionālo Saeimu. 

V. nodaļa

Likumdošana

64. Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros.

LB atzinums: Pēc Satversmē paredzētās kārtības likumdošanas tiesības nekad un nekādos apmēros nevar piederēt PSRS okupācijas augstākai varai – LPSR AP, kā arī PSRS okupantiem un viņu kopīgi izveidotiem orgāniem vai iestādēm.

Neiespējamie precedenti:

1.     Latvijā Satversmes sapulces un Saeimas vēlēšanas organizētu LPSR komisārs Pēteris Stučka pēc LPSR dekrētiem kopā ar Andrievu Niedru un Bermontu, bet vēlēšanas tiesības dotu bermontiešiem un sarkanarmiešiem, kā rezultātā visi trīs tiktu ievēlēti Saeimā, kur izveidotu Saeimas prezidiju ar Niedru, Bermontu un Stučku priekšgalā.

2.     Franciju Vācu okupācijas laikā pārvaldīja Višī režīms. Pēc okupācijas franču ģenerālis Višī organizētu Francijas parlamenta vēlēšanas kopā ar Hitlerjungendu , balsu skaitīšanu uzticētu Hitlerjungenda fīreriem (Hitlera jaunatnes organizācijas vadītājiem un viņus ievēlētu parlamentā). Tā vadībā atkal ievēlētu Višī dēļ ģenerāļa stājas, precīzo komandu un labi koptās frizūras dēļ. Ak, patiesi: Višī populārs bija Francijas „sabiedrības elitē” visā Vācijas 3. reiha okupācijā! 

79. Tautas nobalsošanai nodotie Satversmes grozījumi ir pieņemti, ja tiem piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem.

LB atzinums: Konstitucionāla tautas nobalsošana tajā skaitā par dalību ES nav notikusi, jo pants grozīts pret Satversmi, nobalsošanā piedalījās arī okupanti.

VI. nodaļa

Tiesas

82. Likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi.

LB atzinums: Izpildot sovjetu sistēmas instrukcijas, šis pants no Satversmes „ir izņemts”. Šāds teksts būtu graujošs sovjetu sistēmai, jo tur vienlīdzības nav vispār. 1998. g. ierakstā skaidri redzams, ka Latvijā pastāvošās tiesas un tiesu spriedumi neatbilst 1922. g. LR Satversmei un līdz ar to spriedumi nav spēkā no pieņemšanas brīža. Tiesās darbojas arī PSRS okupanti un kolonisti.

Tiesu spriedumu teksta ievads „Latvijas Republikas vārdā...” skan zaimojoši Latvijas valstij, latviešu tautai un pilsoņiem. Īstenību sovjeti „kautrējas” rakstīt un lasīt, tā ir: „Antikonstitucionālā Latvijas pārvaldes režīma vārdā...”. PSRS okupācijas laikā, kad tiesas atbilda LPSR konstitūcijai, rakstīja: „LPSR vārdā...”

No 1990. g. tiesas neatbilst ne LPSR konstitūcijai, ne 1922. g. LR Satversmei.

Neatbilstību izprot vismaz 95% juristu, tomēr ieņemamā amata dēļ to nevar atļauties apspriest. Daži drosmīgākie juristi raksta un runā par tiesu sistēmas sekām: „tiesu sistēmas tiesiskums ir tikai pēc ārējās formas, ne satura; varas struktūras var nekaunīgi pārkāpt jebko, līdz ar to veidojas negatīva attieksme pret visu sistēmu; taisnīga tiesa netiek spriesta, tiesiskuma līmenis zems, tiesas, kurām jābūt kā tiesiskuma sietam – nedarbojas”.

84. Tiesnešus apstiprina Saeima un viņi ir neatceļami. Tiesnešus pret viņu gribu var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Ar likumu var noteikt vecumu, ar kuŗa sasniegšanu tiesneši atstāj savu amatu.

LB atzinums: Neviens tiesnesis Latvijā no 1940. gada nav apstiprināts 1922. g. LR Satversmes kārtībā.

86. Tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuŗiem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā. Kaŗa tiesas darbojas uz sevišķa likuma pamata.

LB atzinums: Tiesības spriest tiesu no 1940. gada nevienam orgānam nav piešķirtas Latvijas valsts pamatlikuma – 1922. g. LR Satversmes kārtībā. Visi tiesu spriedumi no 1940. gada dažādu režīmu vārdā ir antikonstitucionāli un nav spēkā no nospriešanas brīža (ieskaitot spriedumus par kolhozu un banku piesavinātiem īpašumiem – zemi, dzīvokli, jebkuru kustamu un nekustamu īpašumu u.c., tajā skaitā represīvi spriedumi).

1998. gadā sovjetu juristu sarakstītais sacerējums....

...ar virsrakstu : „VIII nodaļa, Cilvēka pamattiesības” ar kļūdu labojumu vairāku gadu garumā – 2002., 2004. un 2005. – novērtējams tikai dzejnieka Laimoņa Vāczemnieka vārdiem:

Pats savā namā, latvieti,

Drīz netiksi vairs iekšā,

Jo tie, kam cilvēktiesības,

Tev aizsteigušies priekšā.

Ļoti „asprātīgi” sovjeti savus sacerējumus centušies piespēlēt Latvijas laika cienījamiem valstsvīriem

J. Čakstem un R. Ivanovam, kas ar godu aizvadīti viņsaulē 20. gs. I. pusē.

* No LB arhīva un Biedrības Sapulces atzinumiem, saskaņā ar pamatlikumu (1922. g. LR Satversmi) un Statūtiem (§10 un §14).

Rīgā, 2013. gada 18. novembrī

Lejuplādēt PDF dokumentu šeit

Noskatīties video šeit