Kā latvieši izcīnīja savu valsti.

   Vienā paaudzē nevar uz reizi rasties tik daudz titāniskas enerģijas, tik daudz spēka. Šis spēks bija krājies un audzis paaudžu paaudzēm ilgi kā sentēvu atstāts mantojums, kā uzvaras alkas uguns, kas nebija beidzis kvēlot zem pagātnes pelniem un drūmās vēstures laikmeta putekļiem. Lielās tautu cīņas aukas uzpūta šo senseno apslēpto uguni milzu ugunskurā, kaŗa liesmās sadega ienaidnieka kaŗaspēka rindas, viena pēc otras, un līdz ar viņām tās vēsturiskais netaisnības smagums, kas kā milzu čūska bij gulējis uz mūsu tautas krūtīm gadu simteņus.

    Attēlā: Melnais bruņinieks bij dabūjis pirmo nāvīgo triecienu un savā uzvaras gājienā  Ziemeļlatvijas varoņi ar pulkvedi Zemitānu un pulkvedi Ed. Kalniņu priekšgalā 1919. g. 6. jūlijā, iedzīvotāju jūsmīgi apsveikti, ienāca Latvijas galvaspilsētā.  

   Tautas reti kad jūtās iekšēji vienotas. Arī mēs neesam izņēmums. Šāds brīdis nāk tikai reizi pa gadu desmitiem, pat gadu simteņiem. Laimīgas ir tās paaudzes, kas tādu brīdi piedzīvojušas, jo tautā, šīs vienotības lozunga apgarotās, dzimst viņas v a r o ņ u  l a i k m e t s, - laikmets, kad uz brīdi izzūd visas partiju nesaskaņas un šķiru plaisas un tauta stāv vienota savas neatkarības cīņu ugunīs. 

   Latviešu strēlnieki kā nacionālās armijas avangards.

   Latvju zemes posta latvju tautas lielāko ciešanu brīdī lielā pasaules kaŗā, tā instinktīvi ķērās pie ieročiem. Tā radās pirmais latviešu nacionāli – territoriālais kaŗaspēks – strēlnieku bataljoni. Pasaules kaŗa beigās, kad posts un ciešanas kļuva vēl nepanesamākas, kad kaŗa briesmām pievienojās komunistu terors, tas pats pašaizsardzības instinkts spieda tautu no jauna bruņoties. Tā cēlās nacionālā armija. Kā vieni tā otri ir latvju tautas asiņojošās sirds  un dvēseles auglis un vienīgi nosaukums  un, pa daļai, darbības posms, līdz zināmam laikam, tos šķir tāpat, kā noteikts attālums, līdz zināmam laikam šķir avangardu no galveniem spēkiem.”

   Pēc gŗūti apšaubāmām ziņām* visos Padomju latviešu strēlnieku pulku kaujas sastāvs 1918. g. nepārsniedza 4 950 cilvēku, no kuŗiem līdz 35% un pat vairāk bija cittautiešu, kamēr 1916. gada decembrī, pirms Ziemassvētku kaujām, strēlnieku skaits abās brigādēs un rezerves pulkā sniedzās līdz 35.000*, no kuŗiem apm. 16 000 kaujas sastāvs. Atskaitot apm. 4 000 pēdējās kaujās kritušos un ievainojuma dēļ palikušus kaŗa dienestam nederīgos un ap 2 000 nonākušus Sibīrijā, kur tie lika pamatus Troickas un Imantas pulkiem, mēs daudz nekļūdoties, latviešu strēlnieku – atbrīvošanas cīņu dalībnieku skaitu varam minēt 20 – 24 tūkstoši cilvēku.

*Л. Гарсъ. Латышские большевики в России. 1919. г. Ростов.

Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis

Pilnu tekstu lasīt šeit

 

    Latvijas nacionālā armija cīņas gaitās.

   „Latvijas valsts īstā cēlāja ir viņas armija.” Saka ģenerālis P. Radziņš sava darba „Latvijas atbrīvošanas kaŗš” priekšvārdā. Un tiešām, attīstīdama vislielāko enerģiju un pašaizliedzību, armija ir uzcēlusi Latvijas valsti. Valsts likteņa viskļūmīgākajos brīžos, kad tautu sāka pārņemt izmisums un šaubas, viņas atbalsts un cerība palika nacionālā armija. Un šī cerība tautu nepievīla. Tēvzemes mīlas apgaroti nacionālās armijas kaŗavīri uzvarēja ienaidniekus kā dienvidos, tā austrumos un atbrīvoja savu dzimto zemi no svešas varas. Ar savām uzvarām Latvijas armija pierādīja visai pasaulei mūsu tautas dzīvības spējas un spēku.

   Cīņas par Latvijas galīgu apvienošanu un neatkarību bij izcīnītas. Mūsu nacionālā armija, gudru un tāļredzīgu vadoņu vadīta un kareiviskas varonības apgarota kā uzvarētāja atgriezās no kaŗa laukiem.

Ar mūsu armijas varoņu asinīm pirktās uzvaras visai pasaulei deva pārliecību par mūsu dzimtenes spējām. Līdz ar šīm uzvarām Latvijas valsts stāvoklis iekšienē un uz āru nostiprinājās kā vēl nekad. 

Pulkvedis Valdemārs Šenfelds

Pilnu tekstu lasīt šeit