2013. gada 23. oktobris

Par profesora Egila Levita „piedāvājumu” – jaunu Satversmes preambulu

Izlasot tekstu, ko Levits & Co nosauc par „piedāvājumu”, jāskata, no kurienes nāk pieprasījums.

Levits ir lielmeistars, ja ne ložā, tad šahā varētu noteikti.

Lai sasniegtu mērķi – galīgo atrisinājumu (matu), jāpielieto daudz kombināciju, pat jāupurē figūras. Jākombinē un jāupurē tā, lai pretinieki īstos nodomus neatpazītu. Lai iespēlētu „piedāvājuma” vienu teikumu ar 21 upuri (arī kāršu spēlē „acīte” 21 figurē kā uzvara), Levitam jāspēlē ilgi, 90 gājienos – spēles pieraksti/komentāri uz 22 lpp.

Aicinu analītiski atšifrēt Levita spēli!
 

 Politiskā daļa

"Piedāvājumā” Levits izvirza „trīs virsmērķus”, ko sākt „nodrošināt”. Prasītos gan sākumā „iedrošināt” Levitaprāt poētiskiem vārdiem:

„Tev, latvieti, nav jābaidās –
Stāv okupants pie Daugavas!”

Bet, vai Levits var iedrošināt vienu „latviešu nācijas sievieti” Maskačkā ap saulrietu „pastāvēt” pie Daugavas? Pavērosim, kā Levits „piedāvā” 300 000 latviešiem „nodrošināt” atgriešanos no trimdas abos Daugavas krastos, kur joprojām defilē 500 000 okupantu un kolonistu (turpmāk tekstā OK). Valsts ir nozagta un neierobežoti valda ārzemju baņķieru vara.

Levita turpmākais „piedāvājums” latviešiem līdzīgs „sovjetu” anekdotei: „Lai veicinātu un nodrošinātu kultūras saglabāšanu, attīstību un cilvēku materiālo labklājību, viens ziķerzellis čukčam izteic „piedāvājumu” – nopirkt Kremļa torņa pulksteni. Čukča notic un samaksā... „Piedāvājuma” autors aiziet pēc kāpnēm.” Levits piedāvā „saliedēties un integrēties” ... Sovjetu „piedāvājumos” arī bija modē politiskā nācija. Ideja vienkārša – sovjetu lēģeru ieslodzītajiem „jāsaliedējas” ar apsargiem, poļitrukiem, čekistiem – jāintegrē 500 000 „līdzcilvēku” – OK – par „pilsoņiem” pēc a’la Aldermanes.

Varot mānīt dažus īsu laiku „rudens lietū arī saliedēties”, bet neiespējami mānīt visu tautu uz visiem laikiem.

Levits novērojis arī „valsts depresiju un valstsgribas trūkumu”. Levitam jāklusē kā partizānam, ka pašlaik eksistējošais „veidojums pats kļūst par izkurtējušu čaulu”, īstenībā ir okupācijas varas un postpadomju režīma augstākās iestādes – Augstākās padomes „piedāvājums”.

„Piedāvājumam” nav nekāda saderība ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto, Brīvības cīņās izcīnīto tiesisko latviešu nacionālo valsti. „Piedāvājumam” nav nekādu tiesību 1922. g. LR Satversmē izmainīt kaut burtu!

OK šo veidojumu arī neuzskata par savu valsti. Levits bilst par korupcijas izplatību – OK ievazātu netikumu, tādēļ par KNAB načaļņikiem galvenokārt ieceļ viņu pārstāvjus. Levits domīgs par „pastāvošo problēmu novēršanu”. Patiesībā viņš zina, ka jāsāk ar valsts pamatlikuma – Satversmes -  kārtības ievērošanu. Tikai preambulas pasūtītājiem tas ir neizdevīgi ....

Ekonomiskā daļa

Tādēļ, „uzsverot, ka Latvijā aktīvi un ilgtspējīgos starptautiskos procesos” tiks „attīstīta”... kolonizācija, lai „dotu pienesumu Eiropas un pasaules oligarhiem”, Levitam jāpiesedzas ar „humāniem interešu” saukļiem, bet „Latvijas tautai” pret to visu esot jāizturas ar „atbildīgu solidaritāti, salāgojot ekonomisko attīstību” ar baņķieru mākslīgi izraisītām krīzēm, ar Orveliskām „vienlīdzībām”, OK uzturēšanu. Par Latvijas okupēšanu un 50 gadu kolonizēšanu viņiem piešķīra prihvatizēšanai Latvijas īpašumus, jo postpadomju režīms bez OK nenoturētos pat mēnesi. Secināms: viņu ir pārāk daudz un tautai tas izmaksā pārāk dārgi. Latviešu tauta no 1940. gada ir zaudējusi 500 miljardu latu. Ar šādu „piedāvājumu” tautas ikdienas zaudējumi sasniegtu 3 miljoni latu. Tautas pasaulē tādu izlaupīšanu izvērtējušas īsi un konkrēti: „Mums piederēja zeme un zelts, bet šeit kolonizatori ieradās ar Bībeli. Tagad mums pieder Bībele, bet viņiem mūsu zeme un zelts – tik ļoti „kristīga” vērtība!”. Uz šāda fona Levits vēl turpina par savām „kristīgām vērtībām”, vajadzībām – tostarp mazākumtiesībām. Savukārt Streips radio samulsis: „Mani tas mulsina... nevajadzētu tās ... „kristīgās vērtības”... varbūt pietiktu ar sirdsapziņu!”

Vēsturiskā daļa

Visgrūtāk Levitam & Co ar vēsturi. Tādēļ šeit vēstures īsais kurss:

Latviešu tauta ir viena no vissenākajām kultūrtautām pasaulē. Latviešu tūkstošgadīgā dzīves ziņā par laikiem, pasauli, vērtībām ir viss skaidri pateikts:

Dievs, dod mūsu tēvu zemei
Ziedu laikus piedzīvot!
Ziedu laikus piedzīvot,
Saules mūžu nodzīvot!

Latvieši savā Tēvzemē dzīvojuši vairāk kā 10 000 gadu, sev izveidojuši vairākas valstis, pat karalistes. 1200. gadā sākās krustnešu okupācija. Latvji cīnījās uz dzīvību vai nāvi simtiem gadu, tālāk – latvju strēlnieku leģendārā varonība. Latviešu Tēvzemē 1918. g. laupīja vācu un krievu okupanti, tomēr latvieši spēja 18. novembrī proklamēt Latvijas Republiku. Brīvības cīņās latvju karavīri okupantus padzina. Uz A. Niedras & Co „piedāvājumiem saliedēties ar okupantiem” Brīvības cīnītāju atbildes bija skarbas un sāpīgas.

Precedents

Levits nosauca LR Satversmes preambulu par „tukšu vietu”... viņa „piedāvājumam” tik „humāns” izpildījums izpaužas arī dabā: kā dzeguzes olas iedēšana cita putna – zīlītes – ligzdā, kur vietas pietiek. Ola līdzīga, gan lielāka (Levita „piedāvājumā” daudzkārt). Turpinās koloniālais process. Zīlīte silda, izšķiļas arī dzeguzēns. Zīlīte baro, dzeguzēns paaugās. Sākas ligzdas okupācija. Okupants pa vienam izmet zīlītes mazuļus. Tā „nākamā paaudze” zīlītēm ir zudusi. Ja vanags dzeguzi pārmāca vai aizdzen, zīlītes ligzda atkal brīva.

Par Levita „sabiedrību un cilvēktiesībām” Laimonis Vāczemnieks pateicis „poētiskus vārdus”:

Pats savā namā, latvieti,
Drīz netiksi vairs iekšā,
Jo tie, kam cilvēktiesības,
Tev aizsteigušies priekšā.


LB runasvīru-delegātu sapulcē pieņemtie secinājumi
2013. gada oktobrī.