Vēsture

Stāsta Ilmārs Drullis,

atjaunotās Latviešu biedrības sapulču vadītājs, runasvīru delegāts:

- Tad, kad latvieši 13. gs. tika pakļauti, viņi mēģināja sevi aizstāvēt. 15. gs. latvieši Rīgā izveidoja pirmo biedrību, kas tika nosaukta par „Rīgas latviešu nastu nesēju biedrību”, jo latvieši visvairāk bija nodarbināti ostās un citur.

Pie pirmās iespējas 1868. gadā tika nodibināta „Rīgas latviešu biedrība”. Pēc tās statūtiem un līdzības dibināja biedrības visā Latvijā. Tas, ka

"runasvīriem spēks rokās"

nenāk ne no kurienes citurienes kā no latviešu biedrību runasvīru sapulces.

Un tā biedrība turpināja strādāt līdz pat 1940. gadam. Tad, kad ienāca sarkanarmija un okupēja Latviju, viņiem tāda biedrība bija pirmais pretinieks, jo latvieši satiekoties un sapulcējoties savā biedrībā, lēma par savām tiesībām. Biedrību uzreiz pirmajās dienās iznīcināja. Tā bija Padomju vara.

Pie pirmās iespējas 1990. gadā gan brīvvalsts latviešu biedrības biedri, gan mēs pārējie, kas bijām dzimuši pēc kara, atkal sanācām kopā Rīgas latviešu biedrībā un atjaunojām Rīgas latviešu biedrības statūtus tieši tādus, kādi tie bija 1940. gadā (reģistrēti Sabiedrisko lietu ministrijā 1938. gadā). Jo neviens, pat tie, kas iznīcināja biedrību, šos statūtus nebija atcēluši.

1990. gadā pastāvošai Padomju varai, lai arī tā skaitījās "pareizā Augstākā Padome pēc pārbūves", tāda biedrība nederēja. Tāpēc bija jāiznīcina Latviešu biedrība jo ātrāk, jo labāk. To arī viņi izdarīja. Viņi to nevarēja darīt dienā tādēļ kādā naktī, pirms biedrības pilnsapulces, biedrības nams tika sagrauts. Viņi pakāpeniski izveidoja pavisam citus statūtus. Tajos bija rakstīts, ka viss jādara tā, kā atbilst LPSR konstitūcijai. Ar laiku viņi izdomāja vēl ielikt statūtos to, kas vispār nav latviešu garā – viņi ielika Padomju varu statūtos. Joprojām tajā manipulācijā, kas pašlaik atrodas Rīgas latviešu biedrības namā (Rīgā, Merķeļa ielā 13) ir Padomju vara. Viņiem ir padome nevis vairs runasvīri, kas visu organizē un dara. Tā nav vairs karikatūra, bet pārbūvētās Padomju varas turpinājums – ļoti bēdīgs latviešu tautai. Ja būtu īsta latviešu biedrība, kāda tika nodibināta 1878. gadā un tika divas reizes iznīcināta, ja tāda atkal strādātu latviešu interesēs, tad tas nožēlojamais latviešu stāvoklis, tie tūkstoši un tūkstoši, kas ir pašnāvībā aizgājuši, tūkstoši un tūkstoši iznīcinātās ģimenes, pie pusmiljona aizbraukušie latvieši nebūtu. Viņi būtu šeit kopā ar mums un Rīgas latviešu biedrībā spriestu, kā latviešu labā strādāt tālāk. Tas bija ieskicējums par tikai latviešiem raksturīgo latviešu biedrošanos.

2011. gada 2. jūlijā.