Sēru vēstījums
Ilmārs Drullis
Kvēls latviešu kopā nākšanas rosinātājs, atjaunotās “Rīgas Latviešu Biedrības” (1991.g) priekšsēdētājs, “Latvijas Latviešu Biedrības” (2014.g) priekšsēdētājs, “Latvju Tautas Neuzvarēto Paaudžu Kustības” (2020.g.) idejas autors un vadītājs, Druļļu dzimtas priekšstāvis.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Druļļu Dzimtai dzeloņasā, ēršķainā laikā, naidīgo svešvaru ievainotās latviešu tautas vārdā, Latvijas valsts vārdā.
Novēlam:
“Stāvēt stipri, strādāt droši!”
Joprojām:
“Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods”
Latvijas latviešu biedrības vārdā runasvīri/delegātes, valdes locekļi:
Aivars Andersons
Ieva Skangale
Liene Rijkure
Juris Lapinskis
Andis Būmanis
Par Ilmāru.
“1994. gadā Ilmārs Drullis atjaunoja partiju “Latviešu Latvija” (partijas sēdekla tālrunis 6790054). Viņš to uzskatīja par savu pienākumu, jo līdzās tādām pazīstamām personībām kā rakstnieks Edvarts Virza viens no partijas dibinātājiem 1934. gada 10. maijā bija Arī Ilmāra Drulļa vectēvs. 15. maijā Kārlis Ulmanis sarīkoja valsts apvērsumu, pēc kura aizliedza vairāku partiju darbību. Starp aizliegtajām bija arī partija “Latviešu Latvija", kura līdz ar to bija pastāvējusi tikai piecas dienas. Ulmanis aizliedza partijai arī izdot avīzi “Latvis", kas pastāvēja jau kopš 1920. gada. Tas viss tikai tāpēc, lai Ulmanim nebūtu politiskas konkurences, jo partijai „Latviešu Latvija" bija izdevies apvienot vairākas nacionālas ievirzes partijas. Arī labajos Ulmaņa laikos partijas savā starpā nespēja saprasties, lai arī mērķi tām it kā bija līdzīgi. Latviešu nācijai nav savas vienotas ideoloģijas, apvienot latviešus vēl nav izdevies nevienam, pat Kārlim Ulmanim ne. Tāda ir mūsu mentalitāte, tādi ir mūsu gēni. Mēs nesam sevī viensētu principu: katrs par sevi, katrs pats arī sevi sargā, kā mācēdams. Ilmārs Drullis uzskata, ka bez ārējas varas latviešus nav iespējams apvienot. Viņš dzimis Embūtē, kur 1265. gadā tika uzcelta bīskapa pils un klosteris. Ja ticam Raiņa lugas „Indulis un Ārija" sižetam, Embūtē 13. gadsimtā risinājušies traģiski notikumi. Ilmārs Drullis iecerējis uzņemt kinofilmu par Induļa un Ārijas mīlestību. Raiņa luga netiks pārveidota un sagrozīta, filmai tikai būs cits nosaukums — “Mīlēt brīvību". Atjaunotās partijas „Latviešu Latvija" nosaukumā ir pateikts viss, tāpēc gara programma partijai nav nepieciešama. Kopš partijas atjaunošanas ir apzināti 5000 tās biedru. Diemžēl ideālisms latviešu vidū šobrīd nav izplatīts, ieguvēji ir materiālisti. Latvijai pāri kā izsenis iet tautas gan no rietumiem, gan no austrumiem, bet latviešiem te jāpaliek un jāstrādā, jo tā ir viņu zeme.
Kādu laiku darbojoties Latviešu biedrības namā, Ilmārs Drullis nepārtraukti saskārās ar dažādiem konfliktiem, jo viņš uzskata, ka šis nams tika uzcelts, lai to brīvi varētu apmeklēt visi, kurus interesē sabiedriskā dzīve. Pēc viņa viedokļa, pašreiz Latviešu biedrības nams nekalpo nācijas interesēm.
"Tas ir labi, ja kāds man brūk virsū," uzskata I. Drullis, "tā var labi trenēt izturību un politiskās cīņas mākslu. Tie, kas nav izjutuši nekādus uzbrukumus, cīņas laukā ātri salūst. Ja paiet viena diena un pretinieks tev nav uzbrucis, tad veltīgi esi to nodzīvojis. Zīmīgi, ka man uzbrūk arī tad, ja esmu ko labu izdarījis. Ja uzbrucēji ir savējie, tas nozīmē, ka kaut ko neesmu izdarījis īsti pareizi, bet ja pretinieks — tad visu esmu izdarījis pareizi. Esmu mierīgs, bet ja mani sakaitina, uzreiz rodas spēks cīnīties, un tas mani norūda."
Ilmārs Drullis ir pabeidzis Fizkultūras institūta Vieglatlētikas fakultāti, kur specializējās šķēpa mešanā. Sports viņam devis mērķtiecību un spēju saskatīt un risināt būtisko. Šīs īpašības ļauj viņam sasniegt iecerēto. Šobrīd viņš vēlas, lai latviešiem būtu sava pārstāvniecība nākamajā Saeimā. Druļļa kungs kopš Atmodas ir izstudējis 35 grāmatas par filozofiju, Latvijas vēsturi un kultūru, nākotnē viņš iecerējis arī izveidot Nacionālo galeriju, kurā tiks izstādīti latviešu amatnieku darinājumi. Arī glezniecībai un tēlniecībai tur tiks ierādīta pienācīga vieta. Ja vēlamies aicināt uz Latviju ārzemju tūristus, tad viņiem vairāk jārāda nevis modernā, avangarda māksla, bet gan reālistiskā latviešu tautas kultūra un māksla. Tās ir vērtības uz kurām balstoties, latviešu nācija spēs pastāvēt un dzīvot.”
Žurnāliste VALIJA EIZE, laikraksts “Saskarsme”, 2006.g. jūlijā
“1992. gada 18. jūlijā notika Latviešu biedrības pilnsapulce. Tika izvirzīti 2 kandidāti Latviešu biedrības priekšsēža amatam - Ilmārs Drullis un Jānis Graudonis. Balsu skaitīšanas rezultātā Ilmārs Drullis ieguva ievērojamu balsu vairākumu un tika ievēlēts par Rīgas Latviešu biedrības nama vadītāju, ar ko nevarēja samierināties mazākumā palikušie biedri ar Jāni Graudoni priekšgalā. Pirmās mūsu darbības dienās nekas neliecināja, ka būtu gaidāmi kādi nelabvēlīgi pavērsieni, bet laikam ejot uz priekšu sāka parādīties presē un pārējos masu mēdijos apmelojoši un tendenciozi raksti, kas attiecās uz Ilmāra Druļļa darbību. Būdama ierindas biedre, vērojot visu notiekošo pirms balsošanas un runājot ar pārējiem biedriem, secināju, ka notiek šķelšanās un elitāra šķirošana, kas man bija kategoriski nepieņemami. Esmu vienmēr uzskatījusi, ka biedrība ir dibināta visiem latviešiem, nešķirojot tos pēc sociālās izcelsmes. Mani šī dalīšanās dziļi aizvainoja un līdz arto mans balsojums 5. septembra pilnsapulcē bija par labu Ilmāram Drullim. Mans dzīves mērķis ir bijis un tāds ir arī šodien - aizstāvēt aizskartos un pazemotos. Es uzskatu, ka biedrībā ir jābūt vietai sākot no maza bērna līdz sirmgalvim, gan nabagam gan arī bagātam. Tādi uzskati ir ari Ilmāram Drullim. Pēc ievēlēšanas mēs izstrādājām darbības plānu, kuram piekrita lielais vairākums runasvīru - atjaunot trūkumcietēju ēdināšanu biedrībai piederošā kafejnīcā, Bija nodibināti sakari ar zemniekiem un lauksaimniekiem, kas solīja palīdzību ar produktiem. Bija pasūtīti bezmaksas ēdināšanas taloni un žurnāls,_ kurā reģistrēja visus, kam šie taloni nepieciešami. Drullim nebija nekādu iebildumu, ka biedrībā paliek arī Graudoņa frakcija, kas nodarbotos ar kultūras pasākumiem. Šajos pasākumos ietilpa kori un deju kolektīvi, folkloras ansambli un aušanas pulciņi, kā arī tika izveidota bērnu Kultūras un Aizsardzības komisija "Namejs" Valda Freimantāla vadībā. Darba gaitā tika izveidots un atjaunots Latvijas laika visu politisko organizāciju spektrs.
Redzot mūsu aktīvo darbību un to, ka mums ir daudz atbalstītāju, mūsu darbību sāka aktīvi graut. Runasvīru vidū tika iesūtīti provokatori, kā arī no šo cilvēku pretdarbības netika pasargāta kafejnīca. Tika apmeloti gan tehniskais, gan arī administratīvais personāls. Graudoņa grupējuma darbība aizgāja pat tik tālu, ka tika izzagta nauda no seifa, kas bija domāta strādnieku algas izmaksai. To izdarīja Graudoņa frakcijas Revīzijas komisijas priekšsēdētājs Ādolfs Platais. Materiāli tika nodoti prokuratūrai, bet līdz šim brīdim viss tiek noklusēts. Šādā saspringtā stāvoklī mēs strādājām līdz š.g. 15. janvārim, kad biedrības namā daži Graudoņa frakcijas biedri ienesa mācību granātas, izsauca policiju un paziņoja, ka "drullisti" gatavojas uzspridzināt namu. Tai laikā Ilmārs Drullis biedrības namā neatradās. Preses pārstāvji, kas bija uzaicināti, domājams no Graudoņa puses, konstatēja, ka tā ir visrupjākā provokācija, lai mūs dabūtu ārā no nama. No šī brīža provokācijas turpinājās praktiski katru dienu līdz š.g. 18. februārim.
18. februāra rītā mēs saņēmām brīdinājuma vēstuli par to, lai nododam atslēgas pilsētas valdes pilnvarotajam pārstāvim. Pretējā gadījumā viņi pielietos visus viņiem pieejamos līdzekļus, kas ari tajā pat vakarā pl. 22.45 izpaudās jau darbībā. Atrasdamās tai vakarā biedrības namā, biju atbildīga par telpām un dokumentāciju. Kad pēc pieprasījuma nodot visas atslēgas Graudoņa frakcijai es atteicos to darīt, pret mani tika pielietots spēks un gāzes baloniņš. Aktīvu dalību pie tā ņēma Andrejs Ķurbis, Jānis Lazda un Arnis (zemessargs), kura uzvārdu nav izdevies uzzināt. Gala rezultātā man apdedzināja seju un acis, izsita vienu zobu un nozaga personības apliecinošos dokumentus, naudu un arī visas piezīmju klades. Visu šo eksekūciju vadīja un rīkoja Mirdza Stirna - tagadējā biedrības nama direktore. Pēc visa notiekošā mums tīri praktiski nebija iespējams noturēt pilnvērtīgu 20. februāra pilnsapulci. Ilmārs Drullis 19. februārī tika arestēts, kā arī smagi piekauts tika apsardzes priekšnieks vīlis Kalējs, kuram bija jāsniedz operatīva medicīniskā palīdzība. Neskatoties uz smago stāvokli, arī viņš tika arestēts. Pret Kalēju vardarbīgi izrīkojās "Daugavas Vanagu" grupas vadītājs Reinholds Kalniņš. No šīm nelietībām nebija pasargāts ari bijušais leģionārs Ilmārs Kalsers, kas jaunības gadus bija pavadījis Krievijas nāves nometnē tikai par to, ka viņš turēja svētu savu Tēvuzemi - Latviju. Pret viņu pacēla roku jauneklis, kas gadu skaita ziņā varētu būt vecā vīra mazdēls, Šīs akcijas krusttēvs un kurators bija pilsētas valdes priekšsēdētājs Andris Teikmanis un viņa izpalīgi Andris Lācis un Tālis Kauliņš. Pēc visa notiekošā griezos vairākās avīžu redakcijās pēc palīdzības, kur raksti tika gan pieņemti, bet netika publicēti, motivējot ar to, ka bija rīkojums visu, kas saistīts ar "Druļļa biedrību" aizliegts publicēt. Gala rezultātā mēs esam palikuši kā biedrības biedri tā politiskas organizācijas - bez pajumtes, ko arī vajadzēja panākt sovjetiskās iekārtas piekritējiem. Šādas situācijas ir visā Latvijā. Kuriem nav pieņemams komunistiskais režīms, tie tiek uzskatīti par personām "non grata". Šobrīd Rīgas Latviešu biedrība ir pārvērsta par bijušās kompartijas biedru un, tā saucamās, "inteliģences" perēkli. Ja kādam ir interese iedziļināties visās Latviešu biedrības peripetijās, informāciju var saņemt personīgi no manis, kā ari no Ilmāra Druļļa kā biedrības priekšnieka, jo kā tādu mēs viņu esam saglabājuši, jo ceram ar laiku savu darbību atjaunot. Viss šeit izklāstītais, lai ir tautiešu vērtējumā.
Ar dziļu cieņu,
Latviešu biedrības biedre un lietvede. Vides Aizsardzības kluba un LNNK dalībniece
Līga Krūmiņa
1993. gada 13. jūlijā"
Publicēts laikrakstā "Pavalstnieks" nr.29 1993.g. augustā
Komentāri
Ierakstīt komentāru