Par Satversmi

Par Satversmi un to, kur latvieši varētu vienoties.

   

   Latvijas laikā celtajā valdības ēkā vēl šodien stāv rakstīts: „Viena  taisnība, viens likums visiem”.

   Izrādās, ka 11.gs. Baltu tautām bija vēl uz pusi skaidrāka nostāja - pie kuršu un prūšu robežām satikās kuršu ķēniņi un kuršu karaspēka vadītājs ar sludinātāju, kas bija ieradies no mums zināmās Rietumeiropas un gribēja šeit sludināt citus likumus, citu taisnību. Kuršu ķēniņš sludinātājam toreiz pateica skaidri: „Mūs un tautas, kas stāv aiz mums visās šajās Baltu zemēs, pārvalda viens likums”. Tātad tā ir tā taisnība – uz pusi īsāka, nekā Latvijas laikā teica. Tātad viens likums. Un tālāk viņš teica tam cilvēkam: „Tu, kas esi ieradies šeit sludināt mums svešus un nepieņemamus likumus, mirsi šonakt, ja tu neatstāsi mūsu zemi un neatgriezīsies tur, no kurienes nācis.” Viņiem bija ļoti liela skaidrība. Un tā vairākus tūkstošus gadus līdz pat 12.gs..

Taisnība var būt dažāda katram latvietim, bet likumam jābūt vienam.

   Un tāpēc, Latvijas valstij topot, pieņēma vienu likumu visiem – Augstāko likumu. Šodien tas ir devalvējies, jo ir tūkstošiem likumu un tūkstošiem, tūkstošiem labojumu katru otro dienu, jo viņiem (Saeimai) par to maksā, un viņi tik labo, taisīdami pēc sava ģīmja un līdzības (LR Satversmes 13 rupjākie pārkapumi). Un tas likums ir ļoti vienkāršs, to katrs latvietis zina. Bet to arī cenšas devalvēt. Šis Likums ir Latvijas Republikas Satversme. Tur ir viss pateikts. Bet šai varai un iepriekšējai, kas šeit sākās 1940. gadā, ar Satversmi nav nekāda sakara. Šī vara, kas 3. Atmodas laikā pārbūvēja 1940. gadā izveidoto varu, ir būtībā viens un tas pats, tikai pārbūvēts – mansards vai kāda cita ēka, tikai šajā gadījumā vara. Viņi nevienu likumu nepieņēma Satversmē paredzētajā kārtībā. Un tajā brīdī, kad viņi (LPSR AP 4. maija deklarācijā) pateica, ka Latvijā ir spēkā Latvijas Republikas Satversme, viņi nonāca ārpus Likuma. Aiz vienīgā galvenā Likuma. Tātad viss, kas šeit ir noticis no 1940. gada, tāpat ieskaitot pēdējos 23 gadus no 1990. gada līdz šai dienai, neatbilst augstākam Likumam. Latvijas Republikas Satversme ir likums uz ko latvieši var vienoties, neskatoties uz to, ka visi likumi ir devalvēti līdz pēdējai iespēju robežai. Tātad, ja mēs varētu vienoties kādā konferencē un precīzi izskatīt tos visus pārkāpumus, mēs iegūtu lielu likumisku spēku. Pilsoņu Kongress (PK), kam ir ļoti liela pārstāvniecība (pie 800 000 cilvēkiem), organizētu šī likuma spēkā atgūšanu - to, kas ir Satversmē paredzēts. Jo Saeima nav augstākais likumdevējs. To var izdarīt tikai, ja PK rīko Satversmes sapulces vēlēšanas un ievēl Satversmes sapulci. Satversmes Preambulā skaidri rakstīts: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi”. Viss pārējais, kas ir ārpus Satversmes, ir ārpus likuma. Ir jārīko Satversmes sapulces vēlēšanas Pilsoņu Kongresam, tātad pilsoņu pārstāvniecībai. Un tikai tiem, kam ir pilsonība pēc Satversmes un pēc Latvijas Pavalstniecības likuma ir tiesības piedalīties Satversmes Sapulcē – gan vēlētiem tapt, gan vēlēt.

Ja izprasts tiek pareizi, kā kādreiz rakstīja dzejnieks Edvards Virza, kad latvieši gribēja Rīgu ieņemt, lai būtu sava pilsēta vācu laikā:

„Un brīvi latviešiem, ja saprasts tiek tā mājiens,

Tad atnest iespētu viens vienīgs kara gājiens.”

Ja mājiens, šinī gadījumā Satversme, netiek izprasta, tad mēs latvieši šajā punktā nevarēsim vienoties. Šeit jautājums ir gandrīz vai ne latvisks, bet mūsu ziemeļu kaimiņu: „Būt vai nebūt?”. Tā ir pašlaik. Tātad viss, kas pieņemts, visa tā draza, kas šeit skalojās no 1940. gada, nebūs spēkā no Satversmes pieņemšanas brīža.

2011. g. 2. jūlijā 

LB sapulču vadītājs Ilmārs Drullis