Aicinājums latviešiem

Tēvzemē un pasaulē

Uz saderīgu latviešu kopdarbību latviešu biedrībās un organizācijās Latvijā, Eiropā, Amerikā, Austrālijā un Āzijā!

Pasaules zemēs, kur dzīvo latvieši, saule nekad nenoriet. Tikai saderīgā mūsu tautas kopdarbā piepildīsies mūžsenais: Dievs, dod mūsu Tēvuzemei ziedu laikus piedzīvot!

Gādāsim, lai simts gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas un brīvības izcīnīšanas pasaulē labākā dzīves telpa latviešiem kļūtu mūsu Tēvzeme.

Vēl 2013. gadā nevaram būt kopā Daugavas abos krastos, jo sovjetu „svešais cirvis cērt un cērt” tik nežēlīgi, ka tauta izmirst, lai izdzīvotu ģimene, latvieši spiesti bēgt no Tēvzemes.

Joprojām tautai naidīgā pretvara apzināti ar tīšu nodomu veic ļaunprātīgus nodarījumus, ar nozieguma pazīmēm, pret latviešu tautu.

 No 1940. gada PSRS okupācijas varas augstāko iestāžu „Tautas Saeima” un LPSR AP,

no 1990. g. līdz 1993. g. pēc AP un tās instrukcijām izveidotās iestādes, neatkarīgi no to nosaukuma, atrodas ārpus pamatlikuma, jo neatbilst LR Satversmei (likumdošanas 64. p. un preambula), līdz ar to viņu pieņemtie lēmumi un „tiesību akti” nav spēkā no pieņemšanas brīža.

No 1940. gada vismaz 500 000 latviešu zaudējuši savu dzīvību un veselību, tautai nodarītie zaudējumi pārsniedz 500 miljardu latu, bet „svešais cirvis cērt un cērt...” un „latvju zeme vaļā stāv” kā asiņojoša brūce.

LPSR AP antikonstitucionāli izveidotās institūcijās vēl 2013. gadā godprātīgiem un pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, jebkuram patriotiskam latvietim neiespējami pieņemt konstitucionālus – LR 1922. g. Satversmei atbilstošus lēmumus un pārvaldīt Latviju Satversmē noteiktā kārtībā.

Tādēļ aicinām:                      

1. Ievēlēt konstitucionālu LR Saeimu Satversmes sapulcē pieņemtā likuma "Par Saeimas vēlēšanām" kārtībā.

2. Ja sovjetu režīma balsta – Latvijas okupantu ietekmē turpinātos LR Satversmes pārkāpumi,

ņemot vērā, ka pēc ilgstošas okupācijas nav izpildāms Satversmes 17. pants absolūtā konstitucionālā atrisinājumā jāievēl Satversmes Sapulce visu 1922. g. LR Satversmes pārkāpumu novēršanai un zaudējumu atgūšanai.

Pie Latvijas tautas nepiederošas personas, kas no 1940. gada iebrukušas un okupējušas Latviju: PSRS sarkanarmijas sastāvā un demobilizēti virsnieki kā PSKP KGB režīma aģenti, īstenais, pārliecinātākais sovjetu avangards, kas atbilst starptautiskās konvencijās atzītam okupantu statusam, kas atrodas Latvijā ārpus pamatlikuma, visrupjākā un ciniskākā veidā iejaucās valsts iekšējās lietās.

Ļaunprātīgā cerībā kļūt par Latvijas pilsoņiem, par Latvijas tautu un viltīgā ticībā, ka latviešu tautu atkal izdosies piemānīt kā līdzīgos precedentos 13. gs. un 20. gs..

Ar latviešu skaidro pasaules redzējumu – dzīvesziņu;

savā identitātē, mentalitātē ar veselo saprātu neaptveramo:

ar zemisko viltu un visrupjākajiem māņiem kā arī visprastāko apkrāpšanu, divreiz okupantiem cietsirdīgā ļaunprātībā tas ir izdevies:

13. gadsimtā Visapbrīnojamākās simtgadu cīņas visā Eiropas vēsturē. Āriešu pirmtautai, ko toreiz raksturo kā vismiermīlīgāko tautu (pacatum hominum gentes), jānomaina arkls pret zobenu, jo iebruka okupanti no visas Eiropas. Tiesiskie pamati bija nesatricināmi, militārā atbilde bija skarba. Pirmajiem iekarotājiem āriešu vadonis: „Mūs un visas šīs valstis, kas aiz mums, pārvalda viens likums. Tu, kas esi nācis citāda likuma vārdā, atradīsi nāvi, ja šonakt neaizbēgsi atpakaļ!”. Svešais to nedarīja – otrā dienā krita septiņu šķēpu caurdurts.

Ar atsevišķām spēcīgām karaspēka vienībām slavenās lielkaujās uz zemes un jūrā tauta uzvarēja iebrucējus:

Zemgalieši atvaira un absolūti sakauj iebrūkošo krievu karapūļus. Iebrucējiem 9 000 kritušo.

Kuršu karalistes flote stingri kontrolē savu Baltijas jūras krastu, jūras kaujās uzvarot tikpat  slavenos Vikingus.

Absolūtas uzvaras baltu apvienotiem pulkiem Saules un Durbes lielkaujās, kur okupantu karaspēks faktiski tiek iznīcināts.

Tā vietā lai nekavējoties sodītu visus okupantus vai vismaz aiztriektu uz mūžīgiem laikiem ārā no Tēvzemes, notiek kaut kas neticams: tiek atstāti neskarti pāris simtu okupantu, kuru rokās tobrīd netiek saskatīti ieroči.

Okupanti zemiski un slepkavīgi pārkāpj visus līgumus, ieskaitot kuršu karaļa Lameika – Romas līgumu... „latvju zeme vaļā stāv”... kā asiņojoša brūce.

Okupanti uzkrāj papildspēkus, pavairojās kā žurkas, kā mēris mērdē visu tautu visā Tēvzemē. Sekas šausminošas: genocīdā turpmākos 7 gadsimtos dažādas okupantu varzas iznīcina 7 miljonus* zemgaļu, latgaļu, kuršu, sēļu un līvu. Vairākas tautības iznīcina totāli: apkauj neapbruņotus cilvēkus, aplaupa, mērdē visus badā un slimībās, spīdzina līdz nāvei un dzīvus cilvēkus sadedzina sārtos.

20. gadsimtā pirmajā iespējā pēc 700 gadiem pret okupantiem krātajā naidā, nežēlojot savas asinis, latvju strēlnieki ar mūžības skartu pasaules slavu cīnās pret Tēvzemē iebrukušajiem okupantiem – vācu armiju un sagrauj arī otru okupantu Krievijas cara impērijas izlases karaspēku, uzvaru vaiņagojot Jāņu naktī pārņemot Maskavu un Kremli.

Latvieši nodibina savu valsti, latvieši brīvības cīņās uzvar visu okupantu karaspēku un savā absolūtā kontrolē pārņem visu savu valsti.

Un tad precīzi atkārtojās 13. gs. nelaimīgā latviešu attieksme pret okupantiem. Tā vietā, lai tiesātu visus okupantus, atgūtu daļu no tautas zaudējumiem, jo okupanti veselās dzimtās vairākās paaudzēs ir iznīcinājuši un tādēļ tiem jāatbild par 7 miljoniem latviešu dzīvībām, kas iznīcinātas šaušalīgā genocīdā pret latviešu tautu, okupantiem atstāj visu latviešiem nolaupīto. Pat neizraida okupantus no Latvijas uz neatgriešanos. Tā visa vietā norisinās veselam saprātam neaptverams, pasaulē vēl nepieredzēts process: okupantiem un kolonistiem kā balvu par asiņaino postu un genocīdu pret latviešu tautu.... piešķir latviešu valsts pilsonību. Brīvību izcīnījusī armija klusu ciešot piekrīt...., jo tobrīd neredz palikušo 250 000 okupantu rokās ieročus! Lai paglābtu tautu no briesmām, protestē tikai latviešu nacionālās organizācijas - Latvju nacionālistu klubs, Ugunskrusts, Pērkoņkrusts, no kuriem aktīvākos Tēvzemes un latviešu tautas aizstāvjus arestē.... okupantu vietā!

Vēlāk, pēc dažiem gadiem okupanti vairs nešķiro: gan tiesnešus, gan notiesātos patriotus spīdzina un nošauj, dzīvajos palikušos izsūta nomirt Sibīrijā...

Paliek tikai vienīgais 1922. g. LR Satversmē iekļautais jēdziens: „Latvijas tauta”, kuru ļoti sarežģīti izskaidrot nacionāli domājošo latviešu dzīves telpā:

Latvijas tauta ir latvieši, kas 1918. g. 18. novembrī nodibināja savu valsti, nosaucot savas tautas un Tēvzemes vārdā par Latviju. Latviešu tautas priekšstāvji 1919. g. Pavalstniecības likuma kārtībā piešķīra pilsoņu tiesības arī citu tautību personām, kas līdz 1940. g. dzīvoja Latvijā un bija atbilstošas Pavalstniecības likumā noteiktam statusam un savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē 1922. gadā sev nolemtai valsts Satversmei.

73 gadus Latvijā nepastāv konstitucionāla likumdevēja institūcija, kam būtu tiesības izlemt juridiski politisko jēdzienu „Latvijas tauta”, kam būtu tiesības kaut burtu 1922. g. LR Satversmē izmainīt.

1940. gadā, nodevīgi un zemiski pārkāpjot 1920. gadā uz mūžīgiem laikiem noslēgto Miera līgumu, slepenā un slepkavīgā nakts iebrukumā Latvijas robežsardzē PSRS sarkanarmija okupēja Latvijas valsti. Atkal latviešu tautai tika uzspiesta karošana abos impēriju karaspēkos gan savās nacionālās vienībās. Ar sabiedroto atbalstu latviešu vienības uzvar lielkaujās par Berlīni, pirmās ieiet Berlīnē, par pirmo Berlīnes komandantu ieceļ visspējīgāko latviešu virsnieku.

Leģendārā latviešu divīzija savā Tēvzemē - Kurzemes cietoksnī - uzvar 6 lielkaujās. PSRS piespiesta koncentrēt Kurzemē milzīgu karaspēku un kara floti Baltijas jūrā. Staļina plāni par visas Eiropas iekarošanu tiek izjaukti. Latviešu karavīri izglābj dažas Eiropas valstis no PSRS okupācijas, arī tūkstošiem latviešu paspēj izvairīties no okupācijas režīma un mokpilnas nāves. Kurzeme paliek kā vienīgā zeme, ko PSRS nespēj iekarot tiešos triecienos.

Latvijas tauta paliek kā vienīgā nācija, kuras karavīri 2. Pasaules karā kļūst par divkārtējiem uzvarētājiem.

Bet drīz piepildās latviešu ģenerāļa paredzējums: „Vīri, baudiet karu, miers būs briesmīgs!”

Lielvaru līgumi latviešiem atņem nosargāto Kurzemi un visu valsti. Latvju karavīru dubultuzvaru nomaina pret jauniem traģiskiem zaudējumiem – 50 gadus PSRS okupācijas režīmā. Par pasaulslavenām uzvarām mokpilna nāve mūžīgā ieslodzījumā „sovjetu gulāgos”.

Tagad 2013. gadā, kad lielvaru līgumos jau 23 gadus Latvijā paredzēta demokrātija un iespējama brīvības atgūšana, vairāk kā 500 000 PSRS, tagad Krievijas impērijas piederīgie okupanti traucē Latvijas valsts atjaunošanu 1922. g. LR Satversmes kārtībā. Okupantu vadība tīko uz pilsonības „piešķiršanu naturalizācijas un integrācijas ceļā”, lai pilnīgi un neierobežoti noturētu varu ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā.

 

L a t v i e š i , vai atkal uz 700 gadiem zaudēsim brīvību!?

Mūsu pienākums ir gādāt, lai sākot ar 2014. gadu izbeigtu LR Satversmes

13 rupjos pārkāpumus ar valsts nozieguma pazīmēm, ieskaitot valsts nozagšanu – 1., 2., 3., 5., 6., 7., 9., 40., 64., 79., 82., 84., 86 pantus kā arī 24 „maigos, lienošos pārkāpumus”, ko sadarbībā ar okupantiem pieļauj daži sovjetu kalpi. Neatkarīgi no totālas dezinformācijas, atsevišķiem māņiem un pat smagiem triecieniem, Latvijas valsts 95. gadadienā paziņojam, ka nekad vairs nevienai svešvarai neizdosies piemānīt visu latviešu tautu.

Gadu tūkstošos izveidojies latviešu pasaules uzskats – dzīvesziņa;

„Latviešu Biedrības” statūti un mērķu skaidrība, tradīcijas un darbs trijos gadsimtos;

1918. gada 18. novembra Latvijas valsts pamatlikums uzliek mums pienākumu

„stāvēt stipri un strādāt droši!”,

lai atbildīgi izpildītu 1922. g. LR Satversmi, tās „burtu un garu” par latviešu tautas tiesībām uz savu valsti savā Tēvzemē.

Tad "pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz!"

                                                      Jānis Ruģēns

Ar latvieša cienīgu dzīvi no 2014. gada un laimīgāku nākotni uz 2018. gadu!      

   *No LB arhīva

Lejuplādēt PDF dokumentu šeit

Aicinājums pieņemts LB valsts svētku pilnsapulcē 2013. gada 18. novembrī.